pirmdiena, 2007. gada 24. decembris

Viena diena - 26.11.2007.

Šodiena sākās kā jau vienmēr. Agri un stulbi. Piecēlos kā cilvēks, paēdu kā students un devos savās dienas gaitās. "Nu tā," durvis ciet, naudas maks kabatā,
slepenā atslēga otrā kabatā pie vecā labā Nokia telefona un aidāā'. Lietus smidzina sejās, atbrauc cilvēku piesētais autobuss un atkal tie paši tukšie,
bezpersoniskie skatieni kas vienmēr. Nožēlojami, ja tā nebūtu taisnības. Šoferi, kā jau pārliecinos vai ik dienu, visi kā viens ir izbijušie rallisti.
Bremze un gāze. Un viss. Kretīni.
Lekcijas garlaicīgas, pasniedzēji sarunājas tikai ar gudrākao ( tas ir sevi ); daži indivīdi īpaši izceļas ar savu intelektu un viszinību, ka kļūst pat pretīgi. Ja šitā turpināsies, tad nebūs nemaz tik ilgi jāgaida līdz kādam būs slikti... Rēķināšanās tikai ar sevi ( vai pareizāk sakot nerēķināšanas ar citiem ) ir ierasta lieta pie kā pierod ātri un neatgriezeniski - kā jau pie juristiem ( nevis cilvēkiem ) pierasts. Ja saglabā vismaz kaut kādas cilvēcības
paliekas, tad atkal iekāpjot autobusā tas viss kaut kur nemanāmiu pazūd. Žēl.
Viena lieta, kas tomēr pietur pie dzīvības ir cerība, ka darba dzrīz nebūs, šokolāde paliks līdz rītdienai un mājas. O jā. Cik skumji, tomēr paļauties
skumjām nozīme sevi pieskaitīt autobusa pasažieriem.
Man tomēr dažu cilvēku no sirds ir žēl, paklausoties kas skan pretēja datora pirdelīgajos skaļrunīšos... No sirds žēl. Bet kāda gan man daļa. Katrs taču savas laimes un nelaimes kalējs. Paldies, ka toreiz kad mēs tikāmies pirmo reizi viss notik tā kā tam bija jānotiek. Es pat tagad jūtu to smaržu, kas valdīja gaisā. Tik trauslu un domīgu. Tas varbūt var likties tik banāli, bet pat es to jau sapratu, kad ieraudzīju tavu čemodānu, pat neredzot tevi pašu. Bet tas skatiens manī mīt pat vēl tagad - tieši tāds kādu es vienmēr esmu meklējis. Priecīgi liberāli skumjš.
Pulkstens jau atkla bez emocijām un sirdsapziņas pārmetumiem kaut kur steidzas un man jāsteidzas tam līdzi. Darbs. Nedarbs. Cerams, ka atpakļ tieši pa taisno
uz kojām nevis pa grēcīgiem neceļiem. bet sirdij jau nepavēlēsi!

ceturtdiena, 2007. gada 20. decembris

Kā izmērīt laimi?

Vai ir kādi varianti?
( ... ja kas, es zinu...)

sestdiena, 2007. gada 15. decembris

ceturtdiena, 2007. gada 13. decembris

sestdiena, 2007. gada 8. decembris

S..mj. p.n..s

Vai nav vienalga, ka tramvaju sliedes asi griež,
vai nav viena alga, par darbu kuru no sirds veic,
Man liekas tevi sapratīs kāds, ar taviem vārdiem,
kurus nesaprot neviens.
Žēl man atstāt tevi vienu uz šīs zemes saltās, kas
vientuļi guļ zem papēžiem, bet ko gan darīt, ja aiziet gribas man jau.

Ceri vien, ceri, ka pilsētas zvaigžņotie sprakšķi, kas
lejup uz sejām kā vasaras naktis mums krīt, aiznesīs tevi man līdz.
Atbildi beidzot par lapu, kas asāk pirkstus man griež.

Paldies pilsēta mana, ka negrimsti vēl,
Turies ilgi pēc manas paaudzes, nedusmo velti, ka pievīlām tevi.

Nedziedi Taikapeili dziesmas, aizmirst tās,
Tavi Gailīši jau aiz muguras sen, piedod ka nemodināju.
Ģeniāli vienkārši pulkstenis iet, aizmirsties mums liek.
Trompeti izdzirdot atceries, par brāli Vienības laukumā sisto,
nebaidies, ka skumjas pār asarām top.

Tie jau ir svētki, kas runāt man liek, pasmejie vēl, smejies cik lien.
šodiena izbiegsies rīt, lai kā tu steidzies apturēt to,
Gribu izlikties gudrāks, bet stulbums pār visām varītēm ārā no manīm spiež,
Tikšķ kā filmā dārgā no Bolivudas pagrabiem, kam atgriztie vairāk nav vērts.

svētdiena, 2007. gada 2. decembris