Februāra ziedi

iespaids

ne jau velti asins ir sarkans,
nav domāt vērts, tas tā vienkārši ir.
mīlestība ir asins krāsā,
nav zīlēt vērts, tas tā vienkārši ir.
sāls ir balts, rētai berot, sāpēs pārveršas,
bet vēlāk vieglāk kļūst.
kā lai atbildu tev kāpēc,
nezināt nav kauns, nejautāt ir naids.
kad paņēmu skūpstu un pārgriezu vēnas,
mēs kļuvām par purpuru citu acīs,
bet man tā likās sāls, tur tas kauns,
ka paļāvos par daudz.
atbraucot redzu, ka smaids nav, bet
lūpas nemelo, tās sūc.
kad piekļaujos asinīm,
kad ceļoju laikā,
kad saskaros lūpam,
es saprotu, ka uguns jau dedzina,
bet tas nekas, tas piederās tev.

Those dancing days- meitenes no Zviedrijas

Tur jau personīgi var arī neierasties jeb nav par ko (...)

Pateikt ko jūti, pat tad kad nejautā,
nemelot, kad prasa.
Varbūt grūti sākumā, bet vēlāk pateiks paldies,
man teica kāds draugs.

Vai tici tam?
Vai jūti, ko saku?
Neuzmācies citam, ja neizproti sevi,
daudz vieglāk ir pateikt, nevis dot.

Kad neredzi mani, tad vārdi saka ko jūt,
Kad ieraugi, viss liekais patiess sāk kļūt.

Vārdi jau nedara, tie maldina līdz sāp,
darbi sāpina, bet nenožēlo, ka tā,
citu variantu, citas bērnības nav.

Romantika vārds vien ir, tas nav motīvs,
kas svētiem justies mums liek,
arī nedarbs ir darbs,
tas priecē pat tad, kad neizdara ko var,
kad līdzās sevis un tevis man nav...

Iedvesmo,,,

Asara (..)

Asara nobirst no krēsla,
pulkstenis apstājs, kad asaras raud,
pagaidi, atsmaidi pasaulei,
nerauc pieri, sarauc lūpas smaidā,
pasniedz roku, kad zemē asinis no pirksta līst.

Nav jau svarīgi, ko, bet kā,
muļķis smaida par lietām, es par pasauli,cilvēkiem
Zini, kas smieglīgs man škiet?
Tauriņš,kas kā dzirkstele lejup pa sienu kad slīd.

Kad aizies laiks, nauda, drēbes pasaki paldies,
izlec pa logu zemeņu laukā,
gan jau pieneņpūkas mīkstas apakšā kāds klās.

Pirmajā filmas daļā mēs mīlējam, līdz iedegās uguns,
otrajā man doma iešāvās- nošāva un kļuvu tāds...

Necenzēti laimīgs ( atceramies, ka lirisakis ''es'' nav tas pats kas Matīss)

Es sprāgstu no laimes,
man gribas tevi plosīt ar zobiem, nagiem, kailiem vārdiem.
tu, kuce, laimīgam sajusties liec.
It visur Baltajā zemē, visur, kur saktiena ķerts

Man tagad riebums kā plīsis sūknis žulti virsū tev lej,
bet lai, lai jau lej, varbūt vieglāk kļūs.


Es vēlētos vēl smagākiem vārdiem tevi aplikt,
kuce, maita tu.
Bet zinu, ka jau rīt nespēšu bez tevis elpu pat ievilkt.

Tikai nesaki, ka nožēlošu, nesaki
izdari.
Man patīk kad palūdz un neslēpj zem palagiem to ko jūt,
man nepatīk ko es daru, jo nezinu, ko jūti tu

Ja pļauka, tad zinu, ka sists, bet ja pasaki aj, tad velns vien zina ko,ne?
Un nekad nemāci mani un nesaki, ka nožēlošu,
jo vienmēr jau raudu par to ko daru un vēl vairāk,
to ko neizdaru.