Ja ne toi

Dzīve.Viena lieta, vai pareizāk sakot absurda stavoklis, kas pavada ikvienu no mums.Tas ir tads stavoklis, kas liek mums nemitīgi domāt un raudāt.Ne jau liet asaras, bet raudāt ar vārdiem, darbiem un nolaidību. 
Tas skan kā baznīcas lūgšanā( ...mana vaina, mana vaina u.t.t.),
bet ta jau nav mana vaina... 
Vismaz mums patīk tā domāt.
Dzīves stāvoklis mūs vienkārši brutāli nosmacē. Bez komentariem.
Un atkal es sēžu viens ...
Tomēr ir jabūt kaut kam tadam, kas ievieš zinamu kārtību un jēgu absurdā un haosā.
Drīzāk absurda haosā. Es pieceļos no rīta un raudu par visu to kas nenotika, par to kam vajadzēja notikt un par to kas notika. Par visu.
Tātad par dzīvi kopumā, tomer man gribas sajust ari tās gaišo pusi,
jo es zinu( kaut gan apgalvot to būtu pavisam muļķīgi), ka tāda ir. Ir un punkts. 
Mani sāpina dziesmas vārdi, bet es savukārt sāpinu citus.
Mani sāpina manis paša rīcība, bet es aizvien sāpinu citus.
Mani sāpini tu un es vēlos, lai tas tā turpinātos mūžigi.
Šīs sāpēs liek dzīvot tā, kā nekad nav dzīvots agrāk.
Nav pat jādomā par nāvi un sexu, kas ir ekvivalents mūsdienu mudaku sabiedribā, vai pareizāk sakot degradējošos lopu 
skatienu kvadrātam. 
Domas nerodas, tās rada ārējie apstākļi. UN TU. 
Bet pats nožēlojamākais ir tas ka manis jau nav.
Ir tikai tava atblāzma...
Paldies.Mīlu.Tapēc noklusēju.