Ietinoties rīta samtā,
domas sasala ledū kaltas.
Asins piles sastinga vēnas riņķojot,
un pēkšņi kļuva karsti.
Vēja brāzmas pārņem tautas,
šķeļas draugi, naidnieki mūžīgu draudzību sola
Vārdi-domas kā lapas rudenī pland un meitenēm svārkus uz augšu rauj.
vēl stunda vai divas,
vilciena sliedēm laiku kaļot,bet
lokomatīvei vēja spārnus griežot,
vakars būs klāt.
Cik tramdīts es jūtos, tomēr pārdomu samts,
ir vieglāks par svinu,
ko ikdienā tinu un minu ar savu dieviško dziņu.
svētdiena, 2008. gada 30. marts
pirmdiena, 2008. gada 24. marts
-10 min prieka
Es redzu, ka vientuļš,
tāpēc eju pa labi,
ja būtu nabags, tad aizietu taisni, jo pats esmu tāds.
Ja tu būtu bagāts, es izliktos draudzīgs,
līdz izvemtu sāpi, kas iekšā man krājas.
Bet vienu droši pateikt es var,
man nebūtu vienaldzīgi,
jo katrs mēs cilvēks,kas kaimiņam nodara pāri.
Tagad es raudu, liesmas pār pleciem un saplēsta šalle,
tas skanēs tik banāli, bet tu esi maita.
Zinu, krītu uz nerviem, bet pateikt sveiki un nepateikt vairāk,
ir uzsist pa galvu un nepateikt 'kāpēc?'.
tāpēc eju pa labi,
ja būtu nabags, tad aizietu taisni, jo pats esmu tāds.
Ja tu būtu bagāts, es izliktos draudzīgs,
līdz izvemtu sāpi, kas iekšā man krājas.
Bet vienu droši pateikt es var,
man nebūtu vienaldzīgi,
jo katrs mēs cilvēks,kas kaimiņam nodara pāri.
Tagad es raudu, liesmas pār pleciem un saplēsta šalle,
tas skanēs tik banāli, bet tu esi maita.
Zinu, krītu uz nerviem, bet pateikt sveiki un nepateikt vairāk,
ir uzsist pa galvu un nepateikt 'kāpēc?'.
otrdiena, 2008. gada 18. marts
Novakaīns
Viņš paņēma šļirci,dūra līdz kaulam
līdz palika labi.
Tad runāja vārdus nespējas dziļumā iedzīts,
tam ļodzījās ceļi, sabruka zeme.
Es jūtos kā Remarks,
tu esi "trīs draugi".
Kad paņēmu vārdus, svieda tev sejā,
man ļodzijās ceļi, piemetās vājums.
Kā ārsts kam izredžu nav,
es mēģinu saglābt,tu sagrauj ar smaidu.
"Kauna" man nav,
bet Kafku es mīlu.
"Vai meliem ir krāsas?" kāds jautāja tev.
Bet tu jau muļķe pārprati viņu un sanāca šitā.
Pēc trim dienām man pienācās kārtējā doza,
palika labi, kad eņģeļi zeltītas amforas nesa.
Pagāja diena un doza tik auga,
jau vajadzēja vairāk, bet prieka bij mazāk(..)
līdz palika labi.
Tad runāja vārdus nespējas dziļumā iedzīts,
tam ļodzījās ceļi, sabruka zeme.
Es jūtos kā Remarks,
tu esi "trīs draugi".
Kad paņēmu vārdus, svieda tev sejā,
man ļodzijās ceļi, piemetās vājums.
Kā ārsts kam izredžu nav,
es mēģinu saglābt,tu sagrauj ar smaidu.
"Kauna" man nav,
bet Kafku es mīlu.
"Vai meliem ir krāsas?" kāds jautāja tev.
Bet tu jau muļķe pārprati viņu un sanāca šitā.
Pēc trim dienām man pienācās kārtējā doza,
palika labi, kad eņģeļi zeltītas amforas nesa.
Pagāja diena un doza tik auga,
jau vajadzēja vairāk, bet prieka bij mazāk(..)
sestdiena, 2008. gada 15. marts
otrdiena, 2008. gada 4. marts
ART
Abonēt:
Ziņas (Atom)