Kad jautājums ir lieks,
kad drosmīgie raud,
kad kaķis jau devīto dzīvību ar desmito jauc,
kad rīts nav vakars, bet pusdienas laiks
es ceļos.
Par dīvaini pasaule mani sauc,
par apburto princi no kaimiņu zemes,
par nīstāko burvi,kas princesei apziņu zog
par laiku, kā mūžigi nav.
Man acī ērkšis no rozes,
man kaklā dūriens ar asiņu jūru dvesmo,
man apzīņā uzplēsta brūce par bērnību brēc,
man, kas klauna drēbēs tērpts.
Cilvēks mēdz raudāt,
cilvēks tik brēc,bet es jau ne
cilvēks, es klauns...
ceturtdiena, 2008. gada 24. janvāris
svētdiena, 2008. gada 20. janvāris
piektdiena, 2008. gada 18. janvāris
Drosme
Ir vajadzīgi rīti, lai baudītu nakti,
Par mums jau smejas citi, kas asarām tic.
Maskava, Tallini,Rīga šķietami skrien,
netici,aizlaidies,pagriezies vēl kaut reiz.
Drosme nav pateikt, drosme ir riet,
Izteikt un smiet...
drosme nav manī, tevī tā mīt,
es ota, kas iedvesmā trīc.
Kad nosistais mostas, mēs piekrāpjam,
kad sitam, tad mostamies.
Man nesāp, es raudu, ja sāpēs, ka līst,
tad nelīdzēs skūpsti, dūres un posts.
Rīt ap saullēktu dzisīs ,
kam piekrāpt nav lemts.
Netici cilvēkam, uzticies man.
Es pārcilvēks no tālēm, kas nācis
vai no plaukta, kas pie Nīčes istabā stāv.
Neliecies traucēta, es tikai cilvēks,
cilvēks ar šāvieniem galvā - kā jau mēs visi-
Es un jūs.
Par mums jau smejas citi, kas asarām tic.
Maskava, Tallini,Rīga šķietami skrien,
netici,aizlaidies,pagriezies vēl kaut reiz.
Drosme nav pateikt, drosme ir riet,
Izteikt un smiet...
drosme nav manī, tevī tā mīt,
es ota, kas iedvesmā trīc.
Kad nosistais mostas, mēs piekrāpjam,
kad sitam, tad mostamies.
Man nesāp, es raudu, ja sāpēs, ka līst,
tad nelīdzēs skūpsti, dūres un posts.
Rīt ap saullēktu dzisīs ,
kam piekrāpt nav lemts.
Netici cilvēkam, uzticies man.
Es pārcilvēks no tālēm, kas nācis
vai no plaukta, kas pie Nīčes istabā stāv.
Neliecies traucēta, es tikai cilvēks,
cilvēks ar šāvieniem galvā - kā jau mēs visi-
Es un jūs.
ceturtdiena, 2008. gada 17. janvāris
If heaven calls
Visskumjākais stāsts, kas ietērpts skaņās,
mažora caurvīts ar minoru smaržu.
Ko tu darītu, ja rītdienas vairs nebūtu?
Nenožēlotu šodienu?
mažora caurvīts ar minoru smaržu.
Ko tu darītu, ja rītdienas vairs nebūtu?
Nenožēlotu šodienu?
svētdiena, 2008. gada 13. janvāris
Nožēlojami (Atslēgvārdi: mati, dūmi, pirts)
Sairt no laimes uz esības sliekšņa,
Atspiežot galvu pret matētu foto,
kas mirdzumu dvēslei' ik dienas man sniedz.
Un tagad apdomā ko dari, tu, neīstais cilvēk,
Sāc saprast, ka versija mana,
Tīrāka, krāšņāka kā dona no rīta.
Manī vairāk dzīvības nav -jautājumu nav.
Kad atbildi tu acīs man svied,
es atbildu sev, par dzīvi, laimi, kas nemeklē mani.
Kur ir mans prāts?
Vai aprakts zem putekļu jūras vai auguma tava?
Tavi mati man iedvesmu sniedz,
Tie smaržo pēc pirts,
ar pilsētas ārieni tie dvesmo.
Tev liekas pēc dūmiem no ceriņu malkas,
Nesaku nē, bet piekrist es nevaru...
Es akustiska versija tava- laba, bet neīsta vairumam tā šķiet.
Žēli, kamēr nekļūst nožēlojami.
Atspiežot galvu pret matētu foto,
kas mirdzumu dvēslei' ik dienas man sniedz.
Un tagad apdomā ko dari, tu, neīstais cilvēk,
Sāc saprast, ka versija mana,
Tīrāka, krāšņāka kā dona no rīta.
Manī vairāk dzīvības nav -jautājumu nav.
Kad atbildi tu acīs man svied,
es atbildu sev, par dzīvi, laimi, kas nemeklē mani.
Kur ir mans prāts?
Vai aprakts zem putekļu jūras vai auguma tava?
Tavi mati man iedvesmu sniedz,
Tie smaržo pēc pirts,
ar pilsētas ārieni tie dvesmo.
Tev liekas pēc dūmiem no ceriņu malkas,
Nesaku nē, bet piekrist es nevaru...
Es akustiska versija tava- laba, bet neīsta vairumam tā šķiet.
Žēli, kamēr nekļūst nožēlojami.
Abonēt:
Ziņas (Atom)