Šodiena sākās kā jau vienmēr. Agri un stulbi. Piecēlos kā cilvēks, paēdu kā students un devos savās dienas gaitās. "Nu tā," durvis ciet, naudas maks kabatā,
slepenā atslēga otrā kabatā pie vecā labā Nokia telefona un aidāā'. Lietus smidzina sejās, atbrauc cilvēku piesētais autobuss un atkal tie paši tukšie,
bezpersoniskie skatieni kas vienmēr. Nožēlojami, ja tā nebūtu taisnības. Šoferi, kā jau pārliecinos vai ik dienu, visi kā viens ir izbijušie rallisti.
Bremze un gāze. Un viss. Kretīni.
Lekcijas garlaicīgas, pasniedzēji sarunājas tikai ar gudrākao ( tas ir sevi ); daži indivīdi īpaši izceļas ar savu intelektu un viszinību, ka kļūst pat pretīgi. Ja šitā turpināsies, tad nebūs nemaz tik ilgi jāgaida līdz kādam būs slikti... Rēķināšanās tikai ar sevi ( vai pareizāk sakot nerēķināšanas ar citiem ) ir ierasta lieta pie kā pierod ātri un neatgriezeniski - kā jau pie juristiem ( nevis cilvēkiem ) pierasts. Ja saglabā vismaz kaut kādas cilvēcības
paliekas, tad atkal iekāpjot autobusā tas viss kaut kur nemanāmiu pazūd. Žēl.
Viena lieta, kas tomēr pietur pie dzīvības ir cerība, ka darba dzrīz nebūs, šokolāde paliks līdz rītdienai un mājas. O jā. Cik skumji, tomēr paļauties
skumjām nozīme sevi pieskaitīt autobusa pasažieriem.
Man tomēr dažu cilvēku no sirds ir žēl, paklausoties kas skan pretēja datora pirdelīgajos skaļrunīšos... No sirds žēl. Bet kāda gan man daļa. Katrs taču savas laimes un nelaimes kalējs. Paldies, ka toreiz kad mēs tikāmies pirmo reizi viss notik tā kā tam bija jānotiek. Es pat tagad jūtu to smaržu, kas valdīja gaisā. Tik trauslu un domīgu. Tas varbūt var likties tik banāli, bet pat es to jau sapratu, kad ieraudzīju tavu čemodānu, pat neredzot tevi pašu. Bet tas skatiens manī mīt pat vēl tagad - tieši tāds kādu es vienmēr esmu meklējis. Priecīgi liberāli skumjš.
Pulkstens jau atkla bez emocijām un sirdsapziņas pārmetumiem kaut kur steidzas un man jāsteidzas tam līdzi. Darbs. Nedarbs. Cerams, ka atpakļ tieši pa taisno
uz kojām nevis pa grēcīgiem neceļiem. bet sirdij jau nepavēlēsi!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
3 komentāri:
zini, man patika. ļoti. varu pat pateikt, kas visvairāk - "Cik skumji, tomēr paļauties
skumjām nozīme sevi pieskaitīt autobusa pasažieriem."
/InGa
Paldies par komentāru Ingu! Tās bija manas pārdomas par vienu dienu studenta dzīvē, kurš mēģina pārvarēt skumjas un dzīvot dzīvu dzīvi! :)
P.S. starp citu, kāda ir tava bloga adrese?
Lūdzu, lūdzu! ;) Pārdomas tādas dabiskas un tekošas Tev izdevās! :)
Mans blogs:
http://pl-inga.blogspot.com/
/InGa
Ierakstīt komentāru