Sairt no laimes uz esības sliekšņa,
Atspiežot galvu pret matētu foto,
kas mirdzumu dvēslei' ik dienas man sniedz.
Un tagad apdomā ko dari, tu, neīstais cilvēk,
Sāc saprast, ka versija mana,
Tīrāka, krāšņāka kā dona no rīta.
Manī vairāk dzīvības nav -jautājumu nav.
Kad atbildi tu acīs man svied,
es atbildu sev, par dzīvi, laimi, kas nemeklē mani.
Kur ir mans prāts?
Vai aprakts zem putekļu jūras vai auguma tava?
Tavi mati man iedvesmu sniedz,
Tie smaržo pēc pirts,
ar pilsētas ārieni tie dvesmo.
Tev liekas pēc dūmiem no ceriņu malkas,
Nesaku nē, bet piekrist es nevaru...
Es akustiska versija tava- laba, bet neīsta vairumam tā šķiet.
Žēli, kamēr nekļūst nožēlojami.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
5 komentāri:
skatos, top dzejnieks? ;)
/InGa
Ļoti ceru, ka top cilvēks ar dzejnieka acīm... :) Paldies, par komentāriem. Tie iedvesmo rakstīt tālāk...
Vienmēr laipni... ;) Man patīk atklāt jaunus talantus :)!
Ja vēlies kaut kur plašāk publicēties, tad varu ieteikt jauniešu portālu www.hc.lv (sadaļa - literatūra, dzeja) Pati esmu šo to tur publicējusi! :)
Dzejoli var sūtīt uz e-mailu: info@hc.lv
Paldies par piedāvājumu :) Gan jau kādreiz būs jāsaņemas un jāpamēģina kaut kur nopublicēt, bet pagaidām ir jāaug un jāaug!
ko es mekleju, paldies
Ierakstīt komentāru