ne jau velti asins ir sarkans,
nav domāt vērts, tas tā vienkārši ir.
mīlestība ir asins krāsā,
nav zīlēt vērts, tas tā vienkārši ir.
sāls ir balts, rētai berot, sāpēs pārveršas,
bet vēlāk vieglāk kļūst.
kā lai atbildu tev kāpēc,
nezināt nav kauns, nejautāt ir naids.
kad paņēmu skūpstu un pārgriezu vēnas,
mēs kļuvām par purpuru citu acīs,
bet man tā likās sāls, tur tas kauns,
ka paļāvos par daudz.
atbraucot redzu, ka smaids nav, bet
lūpas nemelo, tās sūc.
kad piekļaujos asinīm,
kad ceļoju laikā,
kad saskaros lūpam,
es saprotu, ka uguns jau dedzina,
bet tas nekas, tas piederās tev.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
5 komentāri:
Hmmm, būtībā pirmajās divās rindiņās Tu nonāc pretrunā ar sevi - tad kā ir ar asinīm - ne velti tās ir sarkanas vai vienkārši tā ir? (ceru, ka saprati manu domu)..
Ir arī labas rindiņas, protams, piem., "kad paņēmu skūpstu un pārgriezu vēnas,
mēs kļuvām par purpuru citu acīs"!!! Tā tik turpināt!!! ;)
/InGa
Laikam tomēr neuztvēru tavu domu:) Ilgi un dikti domāju, grozīju dzejoli šurp un tur, bet nesapratu.
Varbūt paskaidro tuvāk... :)
:D
doma bija tāda: vienā rindiņā rakstīts, ka ne velti (ne vienkārši tāpat) asinis ir sarkanas, bet nākamajā uzreiz pretruna - ka tas vienkārši tā ir.
nezinu, kā citādāk paskaidrot! :D
/InGa
Paldies, ka pamanīji ( tagad es arī redzu). Bet, manuprāt, tas nav galvenais... galvenais ir tas, ka dzejolis liek domāt un tas jau ir daudz :)
tieši tā! ;)
Ierakstīt komentāru