Sputnik

Tas nav tas ko tu doma,
Tā ir atbalss, kas veļas no kalna
Ar blikšķi, bez sāpēm, ar jūtam pret tevi.

Tas viss dēļ tevis, mana mīļā,
Skatieni vēsi, sirdi pildot,
Izdveš asinis kvelē.

Tas dēļ tevis mana vēsā sirds,
Apdomajies ko tu dari un apskaties kā nopil mana dzīve
Sista, pelta un tevis izsmieta.

Man sagadā baudu stiklainais skatiens,
Mani pievelk tas ka tu raudi,
Tevi pievelk tas ka es raudu,
Un nesaku tev kadēļ.

Tu pat nenojaut cik gruti man nākas,
Drīzak nenākas tev pateikt - es mīlu,
Tu piebeidz ar domām,
Tik svešām, tālām ,bet tik patiesi saldām.

Es nebeidzu domāt un mazāk vel rakstāt,
Par bezjēdzīgiem sapņiem par mums,
Es esmu egoistsks pret pilsētu un sevi,
Bet pret tevi es sajūtu spēli,
Kas tik lieka un svēta man šķiet.

Laiks atņēma man tevi,
Es paliku lieks pret pasauli nīsto,
Paldies ka tu esi un domā par mani
Paldies ka tu vienkārši esi.