Klauns

Kad jautājums ir lieks,
kad drosmīgie raud,
kad kaķis jau devīto dzīvību ar desmito jauc,
kad rīts nav vakars, bet pusdienas laiks
es ceļos.

Par dīvaini pasaule mani sauc,
par apburto princi no kaimiņu zemes,
par nīstāko burvi,kas princesei apziņu zog
par laiku, kā mūžigi nav.

Man acī ērkšis no rozes,
man kaklā dūriens ar asiņu jūru dvesmo,
man apzīņā uzplēsta brūce par bērnību brēc,
man, kas klauna drēbēs tērpts.

Cilvēks mēdz raudāt,
cilvēks tik brēc,bet es jau ne
cilvēks, es klauns...