Es sprāgstu no laimes,
man gribas tevi plosīt ar zobiem, nagiem, kailiem vārdiem.
tu, kuce, laimīgam sajusties liec.
It visur Baltajā zemē, visur, kur saktiena ķerts
Man tagad riebums kā plīsis sūknis žulti virsū tev lej,
bet lai, lai jau lej, varbūt vieglāk kļūs.
Es vēlētos vēl smagākiem vārdiem tevi aplikt,
kuce, maita tu.
Bet zinu, ka jau rīt nespēšu bez tevis elpu pat ievilkt.
Tikai nesaki, ka nožēlošu, nesaki
izdari.
Man patīk kad palūdz un neslēpj zem palagiem to ko jūt,
man nepatīk ko es daru, jo nezinu, ko jūti tu
Ja pļauka, tad zinu, ka sists, bet ja pasaki aj, tad velns vien zina ko,ne?
Un nekad nemāci mani un nesaki, ka nožēlošu,
jo vienmēr jau raudu par to ko daru un vēl vairāk,
to ko neizdaru.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
2 komentāri:
Ļoti laba piebilde par to, ka liriskais "Es" neobligāti attiecas uz pašu autoru, jo daudziem parasti rodas 101 jautājums - par ko ir dzejolis, kāda notikuma iespaidā tas ir tapis utt.
Man patika rindiņa "jo vienmēr jau raudu par to ko daru un vēl vairāk,
to ko neizdaru".. Kopumā dzejolis diezgan agresīvs, protams, bet nebaidos atzīt, ka tie vārdi "kuce" u.tml. tomēr iederas un nav vienkārši bezmērķīgi iesprausti.
/InGa
Es tā ilgi un dikti domājot esmu nonācis pie slēdziena, ka vārdiem ir nozīme tikai tad, kad tu neredzi otru cilvēku - tad vārdos ir jāietver visa patiesība ( tas protams attiecas uz cilvēkiem, kuri nemelo sev). Bet kad tu saskaries ar cilvēku aci pret aci, tad vārdi iegūst pakārtotu nozīmi, jo parādās žesti, skatieni, mīmika utt.,kas bieži vien izsaka daudz vairāk nekā simtiem vārdu ( tas atkal attiecas uz tiem pašiem cilvēkiem, kuri necenšas melot sev). Tā kā rakstot es cenšos būt patiess pret sevi un citiem cilvēkiem...
Ierakstīt komentāru