Klauns

Kad jautājums ir lieks,
kad drosmīgie raud,
kad kaķis jau devīto dzīvību ar desmito jauc,
kad rīts nav vakars, bet pusdienas laiks
es ceļos.

Par dīvaini pasaule mani sauc,
par apburto princi no kaimiņu zemes,
par nīstāko burvi,kas princesei apziņu zog
par laiku, kā mūžigi nav.

Man acī ērkšis no rozes,
man kaklā dūriens ar asiņu jūru dvesmo,
man apzīņā uzplēsta brūce par bērnību brēc,
man, kas klauna drēbēs tērpts.

Cilvēks mēdz raudāt,
cilvēks tik brēc,bet es jau ne
cilvēks, es klauns...

Vienkārši Pete Doherty.Vienkārši ģēnijs.

Drosme

Ir vajadzīgi rīti, lai baudītu nakti,
Par mums jau smejas citi, kas asarām tic.
Maskava, Tallini,Rīga šķietami skrien,
netici,aizlaidies,pagriezies vēl kaut reiz.
Drosme nav pateikt, drosme ir riet,
Izteikt un smiet...
drosme nav manī, tevī tā mīt,
es ota, kas iedvesmā trīc.
Kad nosistais mostas, mēs piekrāpjam,
kad sitam, tad mostamies.
Man nesāp, es raudu, ja sāpēs, ka līst,
tad nelīdzēs skūpsti, dūres un posts.
Rīt ap saullēktu dzisīs ,
kam piekrāpt nav lemts.
Netici cilvēkam, uzticies man.
Es pārcilvēks no tālēm, kas nācis
vai no plaukta, kas pie Nīčes istabā stāv.
Neliecies traucēta, es tikai cilvēks,
cilvēks ar šāvieniem galvā - kā jau mēs visi-
Es un jūs.

If heaven calls

Visskumjākais stāsts, kas ietērpts skaņās,
mažora caurvīts ar minoru smaržu.
Ko tu darītu, ja rītdienas vairs nebūtu?
Nenožēlotu šodienu?

Nožēlojami (Atslēgvārdi: mati, dūmi, pirts)

Sairt no laimes uz esības sliekšņa,
Atspiežot galvu pret matētu foto,
kas mirdzumu dvēslei' ik dienas man sniedz.
Un tagad apdomā ko dari, tu, neīstais cilvēk,
Sāc saprast, ka versija mana,
Tīrāka, krāšņāka kā dona no rīta.

Manī vairāk dzīvības nav -jautājumu nav.

Kad atbildi tu acīs man svied,
es atbildu sev, par dzīvi, laimi, kas nemeklē mani.
Kur ir mans prāts?
Vai aprakts zem putekļu jūras vai auguma tava?

Tavi mati man iedvesmu sniedz,
Tie smaržo pēc pirts,
ar pilsētas ārieni tie dvesmo.
Tev liekas pēc dūmiem no ceriņu malkas,
Nesaku nē, bet piekrist es nevaru...


Es akustiska versija tava- laba, bet neīsta vairumam tā šķiet.
Žēli, kamēr nekļūst nožēlojami.

Viena diena - 26.11.2007.

Šodiena sākās kā jau vienmēr. Agri un stulbi. Piecēlos kā cilvēks, paēdu kā students un devos savās dienas gaitās. "Nu tā," durvis ciet, naudas maks kabatā,
slepenā atslēga otrā kabatā pie vecā labā Nokia telefona un aidāā'. Lietus smidzina sejās, atbrauc cilvēku piesētais autobuss un atkal tie paši tukšie,
bezpersoniskie skatieni kas vienmēr. Nožēlojami, ja tā nebūtu taisnības. Šoferi, kā jau pārliecinos vai ik dienu, visi kā viens ir izbijušie rallisti.
Bremze un gāze. Un viss. Kretīni.
Lekcijas garlaicīgas, pasniedzēji sarunājas tikai ar gudrākao ( tas ir sevi ); daži indivīdi īpaši izceļas ar savu intelektu un viszinību, ka kļūst pat pretīgi. Ja šitā turpināsies, tad nebūs nemaz tik ilgi jāgaida līdz kādam būs slikti... Rēķināšanās tikai ar sevi ( vai pareizāk sakot nerēķināšanas ar citiem ) ir ierasta lieta pie kā pierod ātri un neatgriezeniski - kā jau pie juristiem ( nevis cilvēkiem ) pierasts. Ja saglabā vismaz kaut kādas cilvēcības
paliekas, tad atkal iekāpjot autobusā tas viss kaut kur nemanāmiu pazūd. Žēl.
Viena lieta, kas tomēr pietur pie dzīvības ir cerība, ka darba dzrīz nebūs, šokolāde paliks līdz rītdienai un mājas. O jā. Cik skumji, tomēr paļauties
skumjām nozīme sevi pieskaitīt autobusa pasažieriem.
Man tomēr dažu cilvēku no sirds ir žēl, paklausoties kas skan pretēja datora pirdelīgajos skaļrunīšos... No sirds žēl. Bet kāda gan man daļa. Katrs taču savas laimes un nelaimes kalējs. Paldies, ka toreiz kad mēs tikāmies pirmo reizi viss notik tā kā tam bija jānotiek. Es pat tagad jūtu to smaržu, kas valdīja gaisā. Tik trauslu un domīgu. Tas varbūt var likties tik banāli, bet pat es to jau sapratu, kad ieraudzīju tavu čemodānu, pat neredzot tevi pašu. Bet tas skatiens manī mīt pat vēl tagad - tieši tāds kādu es vienmēr esmu meklējis. Priecīgi liberāli skumjš.
Pulkstens jau atkla bez emocijām un sirdsapziņas pārmetumiem kaut kur steidzas un man jāsteidzas tam līdzi. Darbs. Nedarbs. Cerams, ka atpakļ tieši pa taisno
uz kojām nevis pa grēcīgiem neceļiem. bet sirdij jau nepavēlēsi!

Kā izmērīt laimi?

Vai ir kādi varianti?
( ... ja kas, es zinu...)