Mājvieta ar lielo ''DZ"

Ērti iekārtojies virtuvē starp lielo miskastes kaudzi un leduskapu, ar skatu uz pagalma pusi, sākas lielās pārdomāt par netik nesenās pagātnes notikumiem.
Nemitīgi garastāvoklis mainās no plus desmit virs pelēkās ikdienas, līdz pelēkās kŗasas melnākajam punktam. Un tas viss vienas vienīgas nedēļas laikā. Man jau patīk- vismaz nav garlaicīgi.
Viss sākās ar e- pastu vai zvanu. Es jau neatceros, bet fakts paliek fakts, ka abos gadījumos piedāvājums jeb "mesidž" bija viens: "Negrībi dzīvot labāk, respektīvi, nāc dzīvot dzīvoklī!!!". Āķis lūpā, smadzenes nemitīgi sāk kakulēt iespējamos variantus un relatīvās iespējas iesaistīties šādā, no pirmā acu uzmetienā, avantūrā. Nākamās dienas rītā plāns jau skaidrs- vienīgā reālā iespēja aprunāties ar vecākiem vai drīzāk vecāku.Neminēšu konkrēti kuru, jo negribas nevienu diskriminēt. Skatiens diezgan vēss un aizdoomu pilns mani pavada vairākas dienas, pēc priecīgās (man), pārdomu pilnās (vecākiem), vērīgās(māsas) dienām verdikts var būt tikai viens- nēe! Kliedzoši, bet ļoti konkrēti. Slikti.
Nākamis solis ir vēl vienkāršāks, bet nežēlīgāks- piezvanīt un pateik vienīgo loģisko atbildi šajā situācijā -jāa!!! Un tad nostādīt fakta priekšā. Teiksiet avantūra- godīgi atzīšos nēe, teiksiet labi pārdomāts, intelektuālu pārdomu pārpildīts un galu galā iepildīts spolis- arī nēe! vienāši fakts un punkts!
Un tagad pats galvenis- neinformētie vecāki. Ir tāda ļoti vecs, bet ļoti konkrēts teiciens "mazāk zināsi, ilgāk dzīvosi". Un tagad es ticu, ka vecākiem tika atņemtas pāris dienas, bet cerams, ka viņi man piedos. Lūdzu.
Un tā pienāca tā diena - lielā diena. Nostādu fakta priekšā un... Un viss ir ok!!! atvieglojums bija liels, neslēpšu, gandarījums arī! Tomēr nomoka vēl viens sīkums- nākamā dzīvesvieta ne reizi nav redzēt un nav ne mazāko variantu kas un kā! Kronis visam ir tas, ka nauda jau pārskaitīta un pa optiksajiem kabeļiem, daudzu serveru apstrādāta mana virtuālā nauda ( kuru iespējams tuvējā banakas automātā pārvērst pavisam reālā čaukstošā banknotē) ir jau nonākusi jaunās dzīvokļa biedrenes kontā!
Un tā- pienāk lielā diena, tiek aizbraukts uz mūsu skaisto galvaspilsētu Rīgu un satikta jaunā istabas biedrene ar divām atsēgām un ziņām par dzīvokļa adresi un ziņas par ārdurvju kodu!!! Tālākais kļust vēl interesantāks- tiek taisnā ceļā bruakts uz kojām( es, protams, atjaunojos, ka tik vulgāri), sagrūztas visas mantas mašīnā un aidāaa u Čaka ielu ( kas nezin, tad tur ir mana jaunā dzīvesvieta, tikai, lūdzu, bez dumjiem jociņiem...)! Durvju kods ir pareiz, stāvs arī un vajadzīais dzīvoklis jau deguna galā! Ielieku atslēgu slēdzenē, pagriežu un durvis lēnā čīkstoņā atslīd atpakaļ, skatam paverot klasisku Latvijas pirmās brīvvlsts dzīvokli ( nu tādu kā Ķikuļa kungam) - augti griezti, lieli logi un normāla virtuve! Pirmais iespaids nav mānīgs un tāds vēl ir aizvien jau nedēļu dzīvojot šajā jaunajā mājvietā- pirmklasīgi!
Tagad, kad jau man ir gulta un normāls galds, varu ar vēsu skatu pateikt, ka bija to vērts. Lai ko teiktu TU, tas ir to vērts un punkts!


P.S. vienīgais pagaidām atklātis mīnus ir interneta trūkums. Palies Dievam, mazi interneta rudimenti ir sastopami meiteņu istbā un logā vietā starp leduskapi un miskasti, tādēļ izmantojot šo iespēju nododu Jūsu vērtējumā šīs pārdomas par mazā cilvēkā lielajiem notikumiem.

ART 23.08.2008. PLKST> 22.33 jeb cik māksla ir mainīga

Vakars jeb paldies (09-15)

Augusts jau izskan ar svilpieniem vēja,
lapu troksnis triecoties šķind, bet es tikai ceru.
ko lai pasāku, tagad pēc ceļa, kas kopīgi iets?
raudāt,gaidīt, cerēt vai skriet...

Izeju uzlūkot naksnīgo debess,
kājas aukstu Krāslavas rasu skar,
pagalmā sarkanīgs ābols pusnakts noskaņu jauc-
man viegli, paldies jums par to

Skumju lietus jaucas ar marmora krāsām,
maģiska saskaņa pagātni sauc...

Nevar izprast, ja neizej tu pats,
nevar piedzīvot bez bailēm no kritiena-
labāk smagi zemi skart, nekā gaidīt un
kafijas biezumos šķīst.

Neaizmirst un katru atradīs tas pats.

Domāt, par purpru, kas vēnās mums šķīst-
līdz paiek par mazs.

Nemirt un katrs radīs to pats-
vēlmi pildīt jēgu ar mīklu, ko par dzīvi mēdz saukt...

Nu tā jeb 1.kurss aiz muguras

Daudz kas sakrājies pa šo laiku- augstprātīgu notāru vēl augstprātīgākas runas un pusdebīli jociņi, plikpaurainu pasniedzēju smieklu lēkmes un pelēcīgos kostīmiņos ģērbtu pasniedzēju kritika. Bet tā ir tikai daļa no aizvedītā gada- ja nebūtu otras daļas, tad noteikti tagad neklabinātu pa nodzeltējušajiem klaviatūras taustiņiem... Interesanti cilvēki,jauniegūti draugi, perfekcionistiski koncerti, kur akustiskās ģitāras skaņas pārņem ikvienu mūzikas cienītāju līdzās savijas ar Fenderus strinkšķinošiem jauniešiem, koju pelēka istabiņa ar klusējošu jaunieti pretējā gultā- tas viss ir otrā pusē. Viennozīmīgi ir notikušas izmaiņas pelēkās vielas attīstības gaitā un vairāk tiek spiests uz profesionālo kretīnismu, tomēr cenšanās nepadodies apkārt valdošajām atlaidēm un veikalu pārbāztajiem skatlogiem ir attaisnojusi sevi. Ir arī vilšanās- jaunais The Kooks albūms (starp citu, tagad skan fonā) nav tik asprātīgs un emocionāli piesātināts kā debijas albūms, tomēr Luke Pritchard perfektā izruna neliek vilties, universitātē valda liels bardaks un katras savā katedrā jūtas kā viduslaiku vasalis, un Rīga nekad nebūs gatava. Tās ir divas pretējas puses, kas veido cilvēciskās attiecības un neliek iegrimt leiputrijas krāsinasjos sapņos.
Galvenā atziņa - nepadoties marginālijām un koncentrēties uz ko patiesi svarīgu,kas katram ir jāizdibina pašam, nevis jāmeklē interneta dzīlēs vai glancētu žurnālu lapusēs. Koncentrēties un tad jau rezultāts nebūs aiz kalniem.
Šodien tā pa īstam sākas mana vasara- ar malkas skaldīšanu un ģitāras atgādāšanu uz mājām(Krāslavu nevis Rīgu!!!). Rīgā sauli neredz, to nav iespējas izbaidīt, tur vienkārši notiek pastiprināta svīšana un aromātu nomācšu vielu pastiprināta lietošana. Lai kaut cik baudītu vasaras priekus īsts rīdziniek dodas uz Jūrmalu- pārbāzts vilciens, pārbāzta pludmale,pārbāzts vilciens.Šiki. Šeit- mājās- tas ir pavisam savādāk, šeit ir brīvība un garšiga zupa.Un ar to pietiek lai justos laimīgs.
Es pat nezīnu, ko īsti vēlējos uzrakstīt Jums ar šo eklektisko pieskaņu smaržojošo penteri, bet doma ir skaidra - izbaudiem mājas zupu kamēr var!

Varbūt savādāks (hahaa)?

Ietinoties rīta samtā,
domas sasala ledū kaltas.
Asins piles sastinga vēnas riņķojot,
un pēkšņi kļuva karsti.

Vēja brāzmas pārņem tautas,
šķeļas draugi, naidnieki mūžīgu draudzību sola
Vārdi-domas kā lapas rudenī pland un meitenēm svārkus uz augšu rauj.

vēl stunda vai divas,
vilciena sliedēm laiku kaļot,bet
lokomatīvei vēja spārnus griežot,
vakars būs klāt.

Cik tramdīts es jūtos, tomēr pārdomu samts,
ir vieglāks par svinu,
ko ikdienā tinu un minu ar savu dieviško dziņu.

-10 min prieka

Es redzu, ka vientuļš,
tāpēc eju pa labi,
ja būtu nabags, tad aizietu taisni, jo pats esmu tāds.

Ja tu būtu bagāts, es izliktos draudzīgs,
līdz izvemtu sāpi, kas iekšā man krājas.

Bet vienu droši pateikt es var,
man nebūtu vienaldzīgi,
jo katrs mēs cilvēks,kas kaimiņam nodara pāri.

Tagad es raudu, liesmas pār pleciem un saplēsta šalle,
tas skanēs tik banāli, bet tu esi maita.

Zinu, krītu uz nerviem, bet pateikt sveiki un nepateikt vairāk,
ir uzsist pa galvu un nepateikt 'kāpēc?'.

Novakaīns

Viņš paņēma šļirci,dūra līdz kaulam
līdz palika labi.
Tad runāja vārdus nespējas dziļumā iedzīts,
tam ļodzījās ceļi, sabruka zeme.

Es jūtos kā Remarks,
tu esi "trīs draugi".

Kad paņēmu vārdus, svieda tev sejā,
man ļodzijās ceļi, piemetās vājums.
Kā ārsts kam izredžu nav,
es mēģinu saglābt,tu sagrauj ar smaidu.

"Kauna" man nav,
bet Kafku es mīlu.

"Vai meliem ir krāsas?" kāds jautāja tev.
Bet tu jau muļķe pārprati viņu un sanāca šitā.

Pēc trim dienām man pienācās kārtējā doza,
palika labi, kad eņģeļi zeltītas amforas nesa.

Pagāja diena un doza tik auga,
jau vajadzēja vairāk, bet prieka bij mazāk(..)