Ietinoties rīta samtā,
domas sasala ledū kaltas.
Asins piles sastinga vēnas riņķojot,
un pēkšņi kļuva karsti.
Vēja brāzmas pārņem tautas,
šķeļas draugi, naidnieki mūžīgu draudzību sola
Vārdi-domas kā lapas rudenī pland un meitenēm svārkus uz augšu rauj.
vēl stunda vai divas,
vilciena sliedēm laiku kaļot,bet
lokomatīvei vēja spārnus griežot,
vakars būs klāt.
Cik tramdīts es jūtos, tomēr pārdomu samts,
ir vieglāks par svinu,
ko ikdienā tinu un minu ar savu dieviško dziņu.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
2 komentāri:
Pārmaiņas tik tiešām var just. Pirmkārt, iepriekšējie dzejoļi (cik nu es lasīju) bija mūsdienīgāki. Šajā dzejolī mūsdienu kultūrzīmes nav īpaši sastopamas. Otrkārt, nav "slikto" vārdu. Treškārt, ir vairāk atskaņu. (Pirmajās divās rindiņās atskaņas gan likās diezgan mākslīgi sasaistītas)
Taču kopumā dzejolis ir O.k. un visvairāk mani piesaistīja trešais pants.
Man tev tāds jautājums: Tu teici, ka vēlies mainīties. Drīkst zināt, ko tieši Tu savā dzejošanas stilā gribētu mainīt?
/InGa
vienozīmīgi ar katru nākošo dzejoli var just tava talanta noslīpēšanos!
Ierakstīt komentāru